Francijas koloniālā impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Francijas koloniālo valdījumu izmaiņas
Pirmā (zaļā) un otrā (zilā) koloniālās impērijas

Francijas koloniālā impērija apvienoja teritorijas, kas atradās Francijas karalistes, Francijas impērijas un Francijas republikas koloniālajā pakļautībā no 16. līdz 20. gadsimtam. Impēriju veidoja galvenokārt ar militāro spēku iegūtas zemes un valstis, kam bija koloniju, protektorātu un mandātteritoriju statuss.[1]

Koloniju iegūšanas vēsturē skaidri iezīmējas divi posmi. Pirmais beidzas ar Ziemeļamerikas un Indijas koloniju zaudēšanu Septiņgadu kara rezultātā un Luiziānas pārdošanu Napoleona varas laikā. Otrs sākas ar Alžīrijas iekarošanas sākumu 1830. gadā un beidzas ar strauju Āfrikas dekolonizāciju 20.gs. 60. gadu sākumā. Francijas aizjūras departamenti ir pēdējie koloniālās impērijas īpašumi, kas palikuši Francijas kontrolē. Franču kolonizācijas sekas ir arī plašā franču valodas lietošana bijušajās kolonijās, kas apvienojušās Frankofonijas organizācijā.

Francijai kolonijas bija valsts spēka apliecinājums, taču lielākajai iedzīvotāju daļai tās bija vienaldzīgas. 1922. gadā Marseļā, 1931. un 1937. gados Parīzē notika koloniālās izstādes, kurās demonstrēja koloniju bagātības. Izņemot Alžīriju, pārējās kolonijās franču iedzīvotāju īpatsvars bija neliels. Politiski demokrātiskā Francijas republika apspieda un ierobežoja koloniju iedzīvotāju politiskās tiesības. Dumpjus nežēlīgi apspieda franču un koloniālo kareivju vienības.

Pēc Trešās republikas sagrāves un Višī Francijas izveidošanas, Ekvatoriālās Āfrikas kolonijas uzreiz pārgāja Šarla de Golla Brīvo franču pusē, pārējās kolonijas pakāpeniski tika iekarotas ar rietumu sabiedroto palīdzību.

Pirmā koloniālā impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franču aizjūru koloniālisms sākās karaļa Fransuā I laikā. Viņa uzdevumā itāļu kuģotājs Džovanni da Veracano sasniedza Ziemeļamerikas krastus. Turpmākajos gados franču kuģotāji sasniedza Sentlorensa upi. Samuels de Šamplēns 1608. gadā nodibināja Kvebeku un 1609. gadā sasniedza Šamplēa ezeru. Kardināls Rišeljē veicināja "Jaunās Francijas" zemju apgūšanu. 1682. gadā franču ekspedīcija izpētīja Misisipi upes deltu. 1701. gadā franči nodibināja Detroitu. Franču teritoriālās ambīcijas Ziemeļamerikā aptvēra milzīgo Kvebeku un Luiziānu, taču realitātē franču klātbūtne šajās zemēs bija minimāla un koncentrējās lielākajās piekrastes pilsētās un militārajos fortos pie upēm. 1763. gadā Francija zaudēja Kvebeku Lielbritānijai un Luiziānu Spānijai, no kuras to atguva Napoleons pirms to ātri pārdeva ASV.

Daudz interesantāka par tukšo un nabadzīgo Ziemeļamerikas kontinentu frančiem bija bagātā Indija. Luijs XIV 1664. gada augustā nodibināja Austrumindijas kompāniju, kuras uzdevums bija konkurēt ar holandiešiem par ienesīgo tirdzniecību ar Indijas audumiem un garšvielām. 1670. gadā Austrumindijas kompānija ieguva nelielu zvejnieku ciematu Pondičeri, kura iedzīvotāju skaits 30 gadu laikā sasniedza 50 000. 1690. gadā franči ieguva Čandannagaru un 1701. gadā Kalkutu. Frančus Indijā interesēja muslīna, zīds un kokvilna, kā arī garšvielas un pipari. Šajā laikā sākās franču un angļu Austrumindijas kompāniju konkurence, kas no tirdzniecības pārgāja militārā konkurencē. Par veiksmīgāko franču tirdzniecības aģentu pēc 1731. gada izvirzījās Žozefs-Fransuā Duplekss (Dupleix), kurš 1742. gadā kļuvat par Pondičeri gubernatoru. Austrijas mantojuma kara laikā angļu kuģi sāka uzbrukt franču tirdzniecības kuģiem. Pondičeri drošību apdraudēja angļu forts Madrasā. Duplekss lūdza un panāca franču kara flotes aizsardzību no bāzes Maurīcijā, kas ieņēma Madrasu. 1747. gada augustā angļi neveiksmīgi mēģināja ieņemt Pondičeri. Līdz ar Austrijas mantojuma kara beigām, Francija Madrasu 1748. gadā atdeva angļiem. Dupleksa aktivitāte franču ietekmes zonas palielināšanā izraisīja aizvien spēcīgāku angļu pretreakciju. Septiņgadu kara laikā angļu un indiešu karaspēks Roberta Klaiva vadībā iznīcināja franču cerības uz koloniālo ietekmi Indijā, pēc 1763. gada Parīzes miera līguma atstājot tiem tikai nelielās piekrastes tirdzniecības pilsētas.[2]

Svarīgākas par Kvebeku, frančiem bija arī Karību jūras salas Gvadelupa, Martinika un Sant Domingo (Haiti), kurās audzēja kafiju un cukurniedres, kuru pārdošana nesa lielu peļņu. Martinikā arābu kafijas audzēšanu franči sāka 1723. gadā. Lai arī Septiņgadu kara laikā franči salas zaudēja, viņi tās atguva pēc 1763. gada Parīzes miera līguma noslēgšanas. Lielākā daļa seno franču koloniju Karību jūrā joprojām ir Francijas aizjūras departamenti.

Pēc Indijas zaudēšanas, franču uzmanība pievērsās Madagaskarai, kontroli pār kuru izdevās nostiprināt tikai 1885. gadā. Franči jau 17. gadsimta otrajā pusē sāk apmesties Reinjonas salā, un Komoru salās. Franču kuģotājs Bugenvils atklāja vairākas Klusā okeāna salas, pasludinot to piederību Francijai, tai skaitā Zālamana salas un Taiti.

Papildus, pirmās franču koloniālās impērijas kontrolē bija kolonijas un tirdzniecības punkti Gviānas un Senegālas piekrastē.

Kolonijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pakāpeniski iegūtās kolonijas franču valdība bieži apvienoja lielākās administratīvās vienībās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]